Olafs Šlesers - Tikai ne vienreiz (1974)

Olafs Šlesers (04.11.1947 - 19.08.1997) / Aivara Krūmiņa dziesma / Daiga Mazvērsīte - Par dziedātāju un pianistu Olafu Šleseru klausītāji, pareizāk sakot, klausītājas jo sevišķi ieinteresējās 1970. gadu sākumā, kad viņš pievienojās Rīgas estrādes orķestrim. Kolektīvs pārdzīvoja krīzi, kad orķestri pameta Ojārs Grinbergs, un 1973. gadā REO rindās iekļuvušajam Olafam Šleseram, kā arī jaunpienācējam Linardam Avotam vajadzēja aizpildīt šo robu. Darbs Rīgas estrādes orķestrī gan izrādījās tikpat īslaicīgs kā līdzdalība citos ansambļos. Olafs Šlesers dzimis 1947. gada 7. novembrī Rīgā, mazotnē, mammas skubināts, puika sēdās pie klavierēm, mācījās mūzikas skolā un arī turpmāk skaitījās vērā ņemams pianists. Taču tā pa īstam ar mūziku Olafs aizrāvās tikai vidusskolas laikā - 24. vidusskolā bija skolēnu orķestris, kur Šlesers bija pianists, un vēlāk viņš pat tika ierakstīts Rīgas estrādes orķestru biroja pianistu kartotēkā. Vienubrīd Olafs pat gatavojies studēt konservatorijā, lai kļūtu par mūzikas pedagogu, taču daudzreiz viņam dzīvē pietrūka neatlaidības, lai savas ieceres īstenotu. Olafa Šlesera balss atklāta būtībā nejauši - kad dienesta gados karavīru ansamblī Zvaigznīte viņš Ulda Stabulnieka vietā stājās pie klavierēm, un armijas biedri, džezu mīlošie mūziķi Gunārs Rozenbergs, Valdis Eglītis un Dzintars Beķeris palūdza Olafam nodziedāt dziesmu par meiteni - zelteni. Klausītāji aplaudējuši kā traki, pirmajai dziesmai sekoja nākamās, dziedāšanā veicās arvien labāk. Nākamais Olafa Šlesera ansamblis jau bija Ogres kultūras nama Metronoms, kur ar laiku dziedāšana tika atbīdīta jau otrajā plānā. Bet 1972. gadā armijas biedrs Beķeris paaicināja Šleseru uz Rīgas Estrādes orķestri aizgājušā Ojāra Grinberga vietā. Sākās nopietnas vokālās nodarbības pie Leonīda Zahodņika, un meitenēm jaunais solists patika ļoti. Savukārt no pieredzējušie kolēģiem gadījās pa aizrādījumam - radio estrādes orķestra galvenais diriģents Alnis Zaķis norādīja, ka šīs spēcīgās, interesantās balss īpašnieks tā arī nespēja iegrožot savas izjūtas toņkārtā. Skaņu arhīvā saglabājušies vien pāris Olafa Šlesera balss ierakstu, kaut ansambļu viņa īsajā mūžā bijuši vairāki - ne tikai Metronoms, bet arī Lapmežciema ansamblis Selga, 80. gados jau Ikšķiles kultūras nama ansamblis, kur Šlesers uzņēmās vadītāja pienākumus. Arī tāpēc 1982. gadā mūziķis beidzot iestājās konservatorijā, tiesa, ne lai kļūtu par mūzikas pedagogu, bet gan lai 1987. gadā tiktu pie orķestra vadītāja diploma reizē ar Juri Pavītolu, Ēriku Vegneru, Tāli Marhilēviču un citiem kolēģiem. 1980. gados Olafs Šlesers kļuva par profesionālu kordziedātāju - viņa balss skanējusi Latvijas radio un Valsts akadēmiskā kora baritonu rindās, dziedāts arī kamerkorī ,,Sindi Putnu dārzs”, taču mūziķim allaž bijušas problēmas ar disciplīnu mūziķu profesijai raksturīgo problēmu dēļ. Talantīgā pianista un dziedātāja Olafa Šlesera šīs zemes gaitas beidzās vien 50 gadu vecumā, 1997. gada 19. augustā.

[@udesbeats]

Lieliska dziesma, un vispār Jūsu kanāls ir lielisks! Es Ceru dzirdēt visu Jūsu repertuāru. Paldies.🎶

[@zigridamiltina3517]

Manu jaunìbu dienu solists,bet kaut kā neatceros.Kā lai atceros ja viņu dziesmas nav dzirdētas ka atskaņotu.Balss skaista.Paldies Labais par atsvaidzinātām👍🍵👍❤❤🌹🌹🌹 atmiņām.

[@Labais]

Toreiz mēs zinājām vien tos dziedātājus, kurus atskaņoja Latvijas PSR radio vai televīzija. Tā kā O. Šleseram bija tikai daži ieskaņojumi studijā, tad protams par viņu nekā neiznājām. Par viņu zināja vien tie rīdzinieki, kuri tika uz koncertiem. - Olafa Šlesera balss atklāta būtībā nejauši - kad dienesta gados karavīru ansamblī Zvaigznīte viņš Ulda Stabulnieka vietā stājās pie klavierēm, un armijas biedri, džezu mīlošie mūziķi Gunārs Rozenbergs, Valdis Eglītis un Dzintars Beķeris palūdza Olafam nodziedāt dziesmu par meiteni - zelteni. Klausītāji aplaudējuši kā traki, pirmajai dziesmai sekoja nākamās, dziedāšanā veicās arvien labāk. Nākamais Olafa Šlesera ansamblis jau bija Ogres kultūras nama Metronoms, kur ar laiku dziedāšana tika atbīdīta jau otrajā plānā. Bet 1972. gadā armijas biedrs Beķeris paaicināja Šleseru uz Rīgas Estrādes orķestri aizgājušā Ojāra Grinberga vietā. Sākās nopietnas vokālās nodarbības pie Leonīda Zahodņika, un meitenēm jaunais solists patika ļoti. Savukārt no pieredzējušie kolēģiem gadījās pa aizrādījumam - radio estrādes orķestra galvenais diriģents Alnis Zaķis norādīja, ka šīs spēcīgās, interesantās balss īpašnieks tā arī nespēja iegrožot savas izjūtas toņkārtā. Skaņu arhīvā saglabājušies vien pāris Olafa Šlesera balss ierakstu, kaut ansambļu viņa īsajā mūžā bijuši vairāki - ne tikai Metronoms, bet arī Lapmežciema ansamblis Selga, 80. gados jau Ikšķiles kultūras nama ansamblis, kur Šlesers uzņēmās vadītāja pienākumus. Arī tāpēc 1982. gadā mūziķis beidzot iestājās konservatorijā, tiesa, ne lai kļūtu par mūzikas pedagogu, bet gan lai 1987. gadā tiktu pie orķestra vadītāja diploma reizē ar Juri Pavītolu, Ēriku Vegneru, Tāli Marhilēviču un citiem kolēģiem. 1980. gados Olafs Šlesers kļuva par profesionālu kordziedātāju - viņa balss skanējusi Latvijas radio un Valsts akadēmiskā kora baritonu rindās, dziedāts arī kamerkorī ,,Sindi Putnu dārzs”, taču mūziķim allaž bijušas problēmas ar disciplīnu mūziķu profesijai raksturīgo problēmu dēļ.

[@zigridamiltina3517]

@@Labais paldies par izsmeļojoßo🌹🌹🌹 atbildi.Žèl ka tā.💕👌

[@edgarsedgars9749]

Ļoti jauki vārdi.

[@Labais]

Toreiz nejaukus vārdus neviens nedzirdēja. Jo visi vārdi tika apstiprināti vai neapstiprināti tā laika cenzūras iestādē. Tāpēc dziesmu vārdi varēja būt tikai no tā laika oficiālu apstiprināto (Rakstnieku Savienības biedri) dzejnieku izdotajiem darbiem. Tas vienā ziņā bija slikti, bet otrā ziņā labi, jo nebija jāklausās tie bieži vien murgi, ko katrs spēj savā apgaismībā vai prāta trulumā sacerēt. Tagad jau jebkurš dziedātājs sev sacer dziesmām vārdus. Bet toreiz tā bija neiespējamā misija. Nezinu šīs dziesmas vārdu autoru, bet noteikti arī kāds tā laika pazīstams dzejnieks.

[@janiskar7892]

😊👍👍👍👍👌

[@edgarsedgars9749]

🤗